Tradīcija valkāt melnas rotaslietas vai apģērbu kā sēru zīmi aizsākās vismaz romiešu laikos, kad kā sēru zīmi valkāja tumšas vilnas togas.
Viduslaikos un renesanses laikā Eiropā sievietes sēru un atraitnības laikā valkāja smalkas galvassegas. Tomēr tas vairāk bija veltījums paražām.
Dažās valstīs viduslaikos mirušā atraitne un radinieki varēja nēsāt melnu un tumšu apģērbu līdz mūža galam. Pārsvarā tāpēc, ka pēc tuvākā radinieka – vīra, brāļa, mīļākā vai dēla – aiziešanas mūžībā viņas bija nošķirtas.
Austrumos par sēru krāsu uzskata baltu. Piemēram, Indijā cilvēki baltās drēbēs pavadīja savus aizgājušo radinieku tālākā ceļā.
Senajiem slāviem ziema asociējās ar došanos mūžībā. Šajā gadalaikā lielākā daļa augu nokalta, un pati zeme bija pārklāta ar baltu darbu kā apmetnis. Ne velti līgavas tiek tērptas baltā kāzu tērpā – tās it kā aiziet prom no savas ģimenes un atdzimst vīra ģimenē.
Lasi vēl: Tie darbojas: 9 triki, kā ilgāk saglabāt produktus svaigus
Arābu un Āfrikas valstīs baltā krāsa tika identificēta ar spožu, dedzinošu saules gaismu. Spēcīgā karstumā izžūst avoti, bez mitruma iet bojā augi un dzīvnieki. Turpretī melnā zemes krāsa, kas dod vēsumu un barības vielas, simbolizēja dzīvību.
Turpinājumu lasiet nākamajā lapā!